jānisElizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Kad viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
Astotajā dienā viņi sanāca apgraizīt bērnu un gribēja viņu nosaukt viņa tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte atbildot sacīja: “Nē, viņš tiks nosaukts par Jāni.” Tie viņai iebilda: “Tavos rados nav neviena, kas sauktos šajā vārdā.”
Un tie ar zīmēm jautāja tēvam, kā tas vēlētos bērnu nosaukt. Palūdzis rakstāmo plāksnīti, Zaharijs uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūlīt viņam atvērās mute un atraisījās mēle, un viņš runāja, slavēdams Dievu.
Visus viņu kaimiņus pārņēma bailes, un visā Jūdejas kalnu apvidū tika pārrunāts šis notikums. Un visi, kas dzirdēja, to paturēja savā sirdī, sacīdami: “Kas gan no šī bērna iznāks?” Jo Kunga roka bija ar viņu. Bet zēns auga un stiprinājās garā, un dzīvoja tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājas Izraēļa priekšā.  (Lk 1, 57-66.80)